 (www.feini.lv) |
| Ozzija : Pagātne-tagadne |
| Mēs gājām pa Rīgas centru. Rociņās sadevušies, kā tikko iemīlējušies. Lai gan iemīlējušies bijām, tikai ne tikko. Bija pagājis jau... gads. Cik tomēr jauki ir visu laiku smaidīt, zināt, ka vienmēr būs blakus kāds, kurš atbalsta, mīl... Mēs gājām, runājām, kad pēkšņi man paslīdēja garām tēls... Es apklusu un apstājos. Tajās dažās sekundēs, kad viņš man pagāja garām, man acu priekšā aizritēja viss, kas bija agrāk... Atcerējos tos smaidus, tikšanās, apskāvienus. Viņš bija man viens no tuvākajiem cilvēkiem...bija. Tad bija pavasaris, tāpat kā tagad. Manu domu lidojumu pārtrauca kāds vīrietis, kurš dienas steigā nemaz neievērojot apkārtējos uzskrēja man virsū. Es atgriezos realitāte, bet domas mani neatstāja. Mans mīļais cilvēciņš man blakus runāja, bet nekas no tā neaizķērās man prātā. Es atcerējos kā mēs vakarā staigājām pa pilsētu... smaidījām...tas bija tik sen...bet tomēr mēs viens otram bijām mīļi, bet tagad viņš paiet man garām kā tukšai vietai. Es jutos nevajadzīga nodota. Lai gan nebija jau par ko apvainoties...it kā ... Mierināju sevi ar domu, ka viņš mani nepazina, jo kopš brīža kad pēdējo reizi tikāmies biju mainījusies. Vai arī viņš bija aizdomājies....vai arī... Neapzināti mēģināju sevi mierināt. Bet kāpēc? Pēc idejas mani tam nevajadzētu uztraukt. Tik dīvaini... Šo gadījumu nespēju izdzīt no atmiņas visu dienu, laikam kaut kur manā sirsniņā bija palikusi vieta arī viņam. Lai arī kā, lielāko daļu vietas manā sirdī aizņēma tas kurš man gāja blakus tajā brīdī, kurš turēja manu rociņu, kurš nebija par mani aizmirsis ne uz mirkli un ceru neaizmirsīs nekad... 04.10.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |