 (www.feini.lv) |
| Ligita Abramenko : Makšķernieka prieks. |
| dzejolis Iet lielais puisis makšķerēt Viņš drīkst uz lielu lomu cerēt, Jo ezeriņš ir dikti smuks Nākot tuvāk ,sirds tam pukst. Viņš izvēlas sev vietu labu Un priecājas par jauko dabu, Līdz piecērtas tam liela cope, Bet pašam sirdī baigā klope. Tā cīnoties ar lielo lomu Paliek viens ar tukšu somu. Tas pieceļas un mājup iet Negribas vairs viņam smiet. Tā beidzās lielā zivju zveja Kā murgs,kā brīnumaina deja. Iet lielais puisis ļoti drūms, Bet auz krūmiņa to vēro kūms. Tāds ir tas makšķernieka prieks, Kā caurs un saplaisājis sieksts. Tik drūmas domas prātu sien Zūd cerība tam vēl arvien. |
| (19.10.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |