Ir pavasara rīts tik kluss,
Un balta migla pastaigājas bērzos,
Tur uzkalnītē dzimtā māja dus,
Te manas bērnu dienas aizsteigušas tālu,
Te māmuliņas siltās rokas justas,
Te vieta, kur atkal gribas būt.
Bet svešums mani savā varā ņēmis,
Man citas takas tas staigāt lēmis.
Tā paiet dienas, naktis zvaigžņu pilnas,
Tās svešumā man stāsta vientulīgi,
Par balto miglu, bērzu birzi, Par dzimtām mājām, Ko šodien liktenis nav skatīt lēmis. |