 (www.feini.lv) |
| Titanija : Miris, bet dzīvs |
| Augstā kalna galotne lēni šūpojās vējā un, izbaudot tā melodiju, lēni dungoja koku šalkoņai līdz. Sniegotās virsotnes ietvēra maigi dūmakains miglas oreols, piešķirdams tam noslēpumainu starojumu. Likās, ka nekas nespētu satraukt vai samulsināt šo vareno milzi. Šķita, ka visas pasaules nelaimes pārslīd tam pāri kā liega vēja pūsma pat neieskrambājot, neaizskarot. Taču tā nebija -viss bija tikai ilūzija... māņi, kas vīla visu dzīvo radību acis un sirdis, ietērpjot tās sirreālistiskā burvībā. Kalna tur nemaz nebija! Bija tikai šis skaistais skats, ko glāstīja mans skatiens. Skats, ar kuru sacensties nevarēja nedz debesu sniegbaltie auļotāji, nedz jūras viļņu negantie šķēlēji. Kalna tur patiesībā nebija... Kalns bija miris pirms daudziem tūkstošiem gadu, bet... tagad tas slēja savas vientuļās smailes augstu debesīs. Tikai iztēle spēja to uzburt no jauna... uzburt no atmiņām. |
| (01.03.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |