|
|
|
|
|
|
|
| | Miris, bet dzīvs | | Ievietojis: Titanija | Komentāri (6) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Augstā kalna galotne lēni šūpojās vējā un, izbaudot tā melodiju, lēni dungoja koku šalkoņai līdz. Sniegotās virsotnes ietvēra maigi dūmakains miglas oreols, piešķirdams tam noslēpumainu starojumu. Likās, ka nekas nespētu satraukt vai samulsināt šo vareno milzi. Šķita, ka visas pasaules nelaimes pārslīd tam pāri kā liega vēja pūsma pat neieskrambājot, neaizskarot. Taču tā nebija -viss bija tikai ilūzija... māņi, kas vīla visu dzīvo radību acis un sirdis, ietērpjot tās sirreālistiskā burvībā. Kalna tur nemaz nebija! Bija tikai šis skaistais skats, ko glāstīja mans skatiens. Skats, ar kuru sacensties nevarēja nedz debesu sniegbaltie auļotāji, nedz jūras viļņu negantie šķēlēji. Kalna tur patiesībā nebija... Kalns bija miris pirms daudziem tūkstošiem gadu, bet... tagad tas slēja savas vientuļās smailes augstu debesīs. Tikai iztēle spēja to uzburt no jauna... uzburt no atmiņām. (01.03.2008) | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|