 (www.feini.lv) |
| Titanija : Ēnās |
| Un atkal tas pats! Atkal paradīzes vārti aizvērās manā priekšā. Sasodīts! Atkal biju nokavējusi. Biju sapinusies nereālos sapņos, pārrāvusi aizsprostu, kas atturēja neprāta upi. Biju sarāvusi burvju pavedienus, kas saistīja manus sapņus –nu tie izbira koka ēnā. Pacēlu vienu, bet tas sašķīda manos pirkstos –rasas pērles izlikās par mana prāta dimantiem. Ēnas savijās kamolos un pašas traucās pa maniem pirkstiem augšup, iesakņojās prātā un aizēnoja sauli. Novēlotās cerības spēlēja spēli ar manu prātu un tumšajiem kamoliem, kas nu savēlušies raustīja manas dvēseles stīgas. Varbūt vēl nav par vēlu? Nē, bija sasodīti par vēlu. Smiltis no pulksteņa bija iztecējušas pirms daudziem simtiem gadu...nemirstības zobs bija saindējis manas asinis un nogalināja mani, mūžam atstājot dzīvu. |
| (21.03.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |