 (www.feini.lv) |
| Titanija : Pazaudētās pērles |
| Mākoņi savelkas kopā, aizsienot logu, pa kuru raudzījos sevī. Raudzījos Visumā, kas ietērpts purpurzilos zīda un tumšos vilnas pavedienos. Kur lai meklēju smilšu graudu, kam iespējams nekad nebūs lemts kļūt par pērli? Liktenis vienmēr izspēlē ļaunus jokus un tagad aizsien debesis ciet... manas debesis, mani pašu. Izrauj diega galu no manas dvēseles un rauj prom... izirst skaistais raksts, izbirst sīkās pērles zālē un iemirdzas austošās saules staros, liekot rītam iekrāsoties vēl neredzētās krāsās. Tās manas dvēseles pērles, kam lemts pazust nebūtībā, kam lemts iztvaikot dedzinošajā svelmē... lemts. Lemts? Ha! Nekad! Mūžam adīšu savu dvēseli no jauna, mūžam to kāds ārdīs, mūžam meklēšu savas pērles mitrajā zālē... |
| (08.04.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |