 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : Apelsīna monologs |
| Mans Dievs! Cik skumji ir vienai ēst apelsīnu. Un nav neviena, kas gribētu pusi. Vai kaut daļiņu no tā.. Mans Dievs, man šeit nav neviena, Kam es varētu savu apelsīnu uzticēt. Bet tā gribētos ticēt... Zaļai saulei ar bārkšainiem stariem Un oranžam, dalītam apelsīnam. Mans Dievs, kāpēc zeme griežas ap asi, Bet ne ap tiem, kam es uzticos? Es zinu, Dievs, Tu vari Man atdot to, kura trūkst. Kuram iedot to atlikušo pusīti... Mans Dievs! Cik skumji būt šodien. Radi rītu! Cerīgu un bezgalīgu... Bet ar laimīgām beigām, Tā, lai ir žēl, kad rītdiena beigsies... Dievs, es ticu, Tu vari Mani par apelsīnu padarīt Un iedot mani kādam- lai dara, kā tīk. Bet vislabāk, lai patur sev. Mans Dievs! Paldies, ka uz pasaules Vēl ir kāds, kuram apelsīni garšo... Oranži, oranži, zaļi... Un varbūt līdz bezgaumībai Apaļi. Paldies par to, ko varam sadalīt! |
| (21.12.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |