Viens no maniem pirmajiem dzejoļiem. Dēļ simpātijām pret puisi sāku sacerēt dzeju. Bija man 14 vai 15 gadi.
Es skatos pa logu
Un ieraugu Tevi ejam.
Es uz Tevi raudzījos ilgi, ilgi,
Gribēju aizskart Tevi,
Atkal ieraudzīt Tavas dzīļās acis,
Tavu mīļo, silto smaidu,
Mana sirsniņa tad aiz laimes kustu.
Es stiepu roku, lai Tevi aizskartu,
Bet mana roka atdūrās pret loga rūti,
Un tā Tu aizgāji,
Pat neatskatījies uz mani. |