| No zemes skaudrā smaguma Aiz asinssārta plīvura
 Līkst allaž sūrais pīlādzis
 Kā ceļa malas vientulis.
 
 Bez mīlestības maiguma,
 Bez gaismas staru dzīpara
 Ir gadiem asiņojis tas
 Pie svešu māju ceļmalas.
 
 Bet šajā agrā rudenī
 Kvēl košāk rūgtais pīlādzis.
 Pat drūmā, aukstā mijkrēslī
 Šķiet viņš kā vēlreiz piedzimis.
 
 Bez kājām tālu aizbēdzis,
 Bez mēles mēmi runājis,
 Jūt sapnī Tavu tuvumu
 Kā mūža pirmo rītausmu...
 
 Jau Tavu soļu atbalss skan
 Uz klinšu šaurās ejas,
 Un katrs mirklis nu ir man
 Kā Tava skaistā dzeja!
 |