es aizvēru acis
un pārtapu sapnī
brīvā kā vējš
starp taviem matiem
mans ķermenis pazuda
lielos laika apļos
un domas pārtapa
baltu mākoņu kapos
tev likās ka juti
saules karstos glāstus
bet tā bij' mana elpa
kas izteica lāstus
es skrēju pa pasauli
bez svara svēros
un skaļi aiz stūra
par laimi smējos
attapos viena
starp asām zālēm
un apstājos klusa
no miera sāpēm
saulrieta spogulī
redzēju sevi zelta būrī
vēl pirkstgals uz tavu pusi
un es degtu vēsmu gunī
es atvēru acis
jo apstāties spēju
es labāk sev pati
savu dzīvi sēju |