 (www.feini.lv) |
| Jancis : Ko atstāt pēc sevis |
| Zinu, noteikti reiz pienāks Diena, kad es projām iešu, No šīs zemes, no šīs saules, Un no šitā padebeša. Patreiz grūti par to domāt, Par to rakstīt savā dzejā, Taču katram pienāk stunda, Tad kad nodziest svece vējā. Skumji tas, ka ne jau visi, Atstāt var kaut ko pēc sevis. Cits ir nodzīvojis mūžu Tā kā mīļais Dieviņš devis. Arī mani nomāc domas, Ko es varu dāvāt citiem? Vai šo dzejoli, ko rakstu, Izejot no nakts uz rītiem? Bet vai gribēs kāds to lasīt, Varbūt tikai gardi smīnēs? Un par manu dzīves ceļu, Savā prātā kaut ko minēs. Varbūt iestādīt man koku, Lai tas aug un priecē skatu, Taču arī tas nav mūžīgs - Koku pārdot var par latu. Tāpēc saku, mīļie mani, Atstāšu es tomēr dzeju! Ja tā kādu mazliet priecēs, Smaids tad rotās manu seju. Arī tur, kur netiek saule, Jūsu gaišums mani pildīs. Un pa sapņu mītām takām, Nākšu es uz jūsu sirdīm. |
| (05.12.2008) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |