 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Dzejnieks. |
| Kā spalvas kāta apsēsts Es pie savas mūzas turos. Kā vājprātīgā kliedziens, Kas slāpēts tālēs izskan. Pie baltas lapas pusnaktī Es sveču gaismā buros Un kaut kas dziļi sirdī Nedod mieru kāroto. Šī stīga manī skan. Tā kaut ko vēlas pateikt man. Un balss tik skanīgā Ļauj sajusties kā senā pasakā. Es savu prieku lirikā Un spēku drāmā smeļos. Bet mūzika,kā fejas mājiens Mani spārnos paceļ. Kaut bieži nācies zemu krist, Es vienmēr augšā ceļos, Jo māksla mūžīgā Tie mani nenoietie ceļi. Daudz sveču liesmu izdzisis, Daudz vārdu izkliegts vējā. Tik mākslai mana sirds Aizvien vēl brīva. |
| (07.02.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |