|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Dzejnieks. | | Ievietojis: Skeichs |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kā spalvas kāta apsēsts
Es pie savas mūzas turos.
Kā vājprātīgā kliedziens,
Kas slāpēts tālēs izskan.
Pie baltas lapas pusnaktī
Es sveču gaismā buros
Un kaut kas dziļi sirdī
Nedod mieru kāroto.
Šī stīga manī skan.
Tā kaut ko vēlas pateikt man.
Un balss tik skanīgā
Ļauj sajusties kā senā pasakā.
Es savu prieku lirikā
Un spēku drāmā smeļos.
Bet mūzika,kā fejas mājiens
Mani spārnos paceļ.
Kaut bieži nācies zemu krist,
Es vienmēr augšā ceļos,
Jo māksla mūžīgā
Tie mani nenoietie ceļi.
Daudz sveču liesmu izdzisis,
Daudz vārdu izkliegts vējā.
Tik mākslai mana sirds
Aizvien vēl brīva.
(07.02.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
