Mani neaiztiec, nepieskaries-
esmu kā lauva!
Ne jau tāpēc, ka nikna,
vienkārši- zvēram gaisā stāv spalva...
Un nemaz nesaki, ka mīli-
es jau to zinu!
Ne jau tāpēc es rūcu
un savu ilkņu zobenus trinu.
Tikai neaiztiec mani! Lūdzu!
Tev to nesaprast,
ka var samierināties,
bet ar sevi - tā arī nesarast.
Un nemaz jau neesmu slima-
pat nesāp galva,
tikai - daudzkā nav bijis
un man liekas,- tā nevar būt balva...
Lūdzu neaiztiec! Nesāpini!
Nav man vairs spēka
sarast ar pieradumu
un vēl plosīties, it kā bez grēka.
Liec mieru! Mani nesteidzini.
Laiks nobeigs zvēru-
kopā ar gadiem tas rims
un, kas zin, varbūt nebūs par vēlu... |