 (www.feini.lv) |
| Lana Insberga : Pazudušie |
| Es esmu tava Atlantīda, Bet tu mans pazudušais plosts, Mēs katrs savā jūrā esam Un satikties vairs nav tas gods. Es savā jūras dzelmē mītu, Un gaidu, kad cels ārā kāds, Bet tu starp viļņiem līgo lēni, Tu citiem esi neatklāts. Mēs pazudušie esam abi, Es tevi zaudēju un pati zudu, Tu brīvību tā iemantoji, Bet es tik' vientulību guvu. Bet plosti negrimst un es zinu, Ka pats tu atnākt neprastu. Man nāktos tad no dzelmes celties, Lai atkal tevi atrastu. Es neesmu pilsēta zudusī, Bez tevis es esmu grausts, Un drupas no manis vien pārpaliek, Kad satikt tevi nav ļauts. |
| (13.08.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |