 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Debesu aicinājums. |
| Reiz katram pienāk brīdis tāds, Kad dzīve pliķi sejā cērt. Un viss,kas agrāk bijis dārgs, Vairs nav ne plika sūda vērts. Un negribas nekur vairs skriet, Kaut bads,kā vagars dzen un kauj. Trauks pilns.Nav asras vairs kur liet, Brauc jumts,tas visu ceļā grauj. Ir gaišais sapnis uzkāries. Vien tumšas domas prātus jauc. "Ko,muļķīt,atkal iegrābies?" Kāds jau no stūra ņirdzot sauc. Te atskan zvans no debesīm, Un balss,kas pavēl doties līdz. Tu aizej drošs no mokām šīm, Kaut dvēselīte mazliet trīc. Nu beidzot brīvs no visa tā, Kas gadiem krāts un taupīts bij’, Tu iemirdzēsies visumā, Kas mūsu pasaulīti vij. |
| (09.10.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |