 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Karš. |
| Miera baloži durti uz iesma, Lēni cepinās kamīna liesmās. Un kāds tusnīgs ģenerālis Steidz eļļu pieliet ugunij. Aizbildinoties ar mērķiem labiem, Dod pavēles lādiņiem kārtību ieviest. Cilvēki bariem nu aiziet bojā, Kā uzlidojuma laikā,Perlhardborā. Ja labais,ko darāt,nes ļaunumu kādam, Vai grasis ir vērtība labumam šādam? Mirst cilvēks pēc cilvēka,principa vārdā. Un baloži jauni uz iesma jau kādam. Uz jumta sēž pārītis pārgriestām vēnām. Tie zina,ka dzīvot vien atlicis mirklis. Pie apvāršņa kodolsprādziena sēne Un spožais,nāvi nesošais zibsnis... Ar katru dienu kļūst arvien ļaunāk, Jo tuklais ģenerālis jau nesaprot. No zemes nesaņemsi varāk, Kā viņa būs uz mieru dot. Un pienāk laiks,kad nedzirdēs tas dziemu, Kas kādreiz lika mosties sirdsapziņai. Bet tagad,blakus aizvākotam zārkam, Kāds žēlīgs baznīckoris dziedās viņam. Vien paliek darbs kāds nepadarīts, Vien paliek jautājums kāds neatbildēts. Vai mēs zinām,ko mēs gribam? Vai mēs zinām,kāpēc šeit esam? |
| (12.11.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |