 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Pie spoguļa |
| Spogulī acis tik zināmi tuvās Un reizē tik svešādās raugās. Tās nerimstas izstarot jaunību manu Un sapņot par dvēseles draugu. Drīz grumbas klās vaigu, drīz mati kļūs sirmi, Kaut lūpas vēl murminās dzeju, Bet spogulī acis joprojām nirs dziļi, Caur kurām Dievs čukstēs, lai eju... "Kā pamest šo skatienu?" vaicāšu viņam. Tas pilns ir ar jaunības dvesmu! Dod kavēties tajā ik dienu, ik nakti Un nezināt mūžam, kas esmu... Lai smarža šī tuvā un svešādā apņem Kā vīraks, kā mežrožu glāsti. Vai visa pasaule ieslēgta manī? Ak, spogulīt, spogulīt, stāsti! |
| (14.11.2009) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |