Vēl saule dus... 
Ir tumšas debesis...  
Es pamostos. 
Mans sapnis aizklīdis... 
Pie loga pieeju, 
Tur-vakardiena sēž, 
Ap viņu,lapas nesdams, 
Riņķo vējš... 
 
Tai sapņains skats 
Un lūpas rotā smaids... 
Es redzu- 
Apkārt viņai mainās vieta,laiks. 
Kļūst vakardiena 
Mazā meitenē, 
Kas skraida sētā  
Īsā kleitelē... 
 
Ir ceļi nobrāzti, 
Bet plikās pēdas zib, 
It visu apkārtnē, 
Tā saprast,redzēt grib... 
Tā stāvu vērdamās 
Uz vakardienu es... 
Vai kaut kas mainījies? 
Nē,tikai lieli mēs. 
 
Tā zinātkāre  
Mani dzen kā vējš, 
Cits šobrīd guļ, 
Bet man daudz jāpaspēj, 
Gan sauli sveikt, 
Gan naktij ardievas, 
Un dzirdēt katra rīta 
Putnu dziesmiņas. |