| Mēs reizēm jūtamies piesieti Kā zirgi pie apgrauztas slitas,
 Un domas kā putni
 Pret sprosta režģiem
 Aizlauztiem spārniem sitas,
 Un liekas, ka likten’s nežēlo
 Ne pašu, ne bērnus, ne sievu.
 Bet varbūt, pa grēkiem kuldamies,
 Mēs vienkārši aizmirstam Dievu.
 |