 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Narcisa pašportrets. |
| Uz balta papīra, ar ogli, Es aizkrāsoju visu lieko. Tas izdodas tik brīnumviegli Un sirdī rada tādu prieku, Ka nenoslēpt to citu acīm. Aiz svītrām ātrām seko lēnas. Es švīkāju un atkal dzēšu. Tā cenšos iezīmēt es ēnas, Lai nepadarītu par svešu To seju, gadiem apbrīnoto. No melnā glāsta tapa vaibsti. Tie paši, kurus katru dienu, Ar lielu sajūsmu un kaismi, Es skatu atspulgā ik vienā, Kur vien es saskatīt ko spēju. Šī daile jāpielūdz kā dimants. To droši pateikt varu skaļāk, Jo, ko tur slēpt, tas visiem zināms. Par attēlu tik viens vēl daiļāks, To saku, sitot sev pie krūtīm. |
| (17.06.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |