 (www.feini.lv) |
| Gatis Okmans : Kā mātei bērni zaudētie |
| Es atceros to nakti, Kad debess miljonu zvaigžņu gaismā Kā laterna pie mājas stūra Izgaismoja bezgalīgo tāli Pār zemi pārklājies bij sniegs, Kā milti , ko sijājusi māte reiz, Mēs devāmies uz ābeļdārzu sirmo, Kas savus maija ziedus devis rudenim. Un meklējām zem sniega kupenām Vēl ābolus tik sārti degošos, Kā saules rietu dziestošo, Tiem vaigs bij piesarcis un skatiens drūms. Kā vētras svaidīts kuģis, Tie zemē triekti bij no ābeles, Kas savu ražu atdot steidza pasaulei, Lai nebūtu tai bada jāpieredz. Mums bailes izgaisušas tālumā, Ar kailām rokām ābolus No sniega lasījām kā Mīlētājs no sapņiem brīnumu. Pret rītu lēni austošo,es atceros to nakti, Kad nebija mums it nekā, Vien ūdens pudelē un Baltais piena ceļs, kas tālē ved, Tad sārtie āboli, no sniega paceltie, Kā mātei bērni zaudētie.... 09.01.2010. |
| (08.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |