 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Klusuma stāsts |
| Es klausos šo klusumu dziļu, kā nāvi. Vējš neķemmē priedes un jūra ir rāma. Es dzirdu, tu kaut kur aiz apvāršņa stāvi. Viena stāvi, par mani tur domādama. Es dzirdu šīs domas tik skaidri, kā zvanu, Kas baznīcā iezvanās, saucot uz mesi. Un jūtu, kā sadzirdi klusumu manu, Ar nopūtu izdvesto: ''Kur gan tu esi?'' Tavs klusums man stāsta par noieto dienu, Par sniegu, ko debesis matos tev sēja. Par to, cik bez manis tu sajuties viena. Kā klusumu manu tu sadzirdēt spēji. Vien pastiepju roku un tavējo jūtu. Bet aizverot acis, jau sakļaujos skūpstam. Tās neveru vaļā, jo zaudēta būtu Tad saldenā garša no tavējām lūpām. Es dzirdu, kā klusumā sajūti mani. Šīs degošās lūpas un kaislīgo glāstu. Ar aizvērtām acīm to pašu tu dari, Un nevēlies izbeigt šo klusuma stāstu. |
| (06.12.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |