 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Ceļš |
| Met pilsēta pēdējo atblāzmu ceļos, Kurus ar steidzīgiem soļiem Tu min, No bijušās jaunības atmiņu krastiem Dzīve sev pusnaktī mūžību tin. Jau saplaisā taciņas vasarā ietās, Ozolam zari no smaguma lūzt, Smeldz dvēselē rūgtuma salstošie vārdi, Stunda pēc stundas kā snieglapas kūst. Caur tumsnējiem kāpieniem augšup un lejup Debesu lidojums liesmojot dūc, Aug spārnotas domgaitas, salūztot sapņos, Un kārtējais solis kļūst bezgala grūts. Kā izslāpis atvars Tu ikdienu smelies, Piemirstot straumi, kas nerimstot plūst, Zem kājām līst lietus, bet debesīs raugies, Kur svelmainā klaidā rīts nedzimis žūst. Tev izvēle dota starp šalcošām druvām Un svīri, kam zeme kā ledus lauks šķiet, Vēl nav Tevī iesnidzis putenis baltais - Varbūt laiks tālāk caur var'vīksni iet? |
| (09.12.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |