 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Nakts |
| Garām logiem slīd stabi un pieturas, Dzelzceļstacijas, kalni, un ieplakas. Vagons piesmēķēts mani caur nakti ved. Nieks vien mūžībai ir mūsu šķiršanās, Bezgalībai kaut attālums līdzinās, Tomēr spēku man pietrūkst to ietekmēt. Laiks ir saraustīts tūkstošu dzīparos - Sajūtās, priekšnojautās un slēdzienos. Visi cēloņi, sekas kuriem esi tu. No vistuvākām reālām pagātnēm Un no nejaušu muļķību dzirkstelēm, Līdz pat tukšuma ēnai uz bezgalību. Neliec naktij šai pārvērsties mūžībā. Lūdzu parādies nākamā pieturā. Vienai tev šajā vēsajā naktī dzīvoju. Tikai tu manā zudušā dvēselē, Starp šīm visām sagrautām pasaulēm, Dod man cerību, siltumu, mājīgumu. Bet tavs telefons, signālu nesasniegts. Atkal viena tu paliec, vai nepaliec. Un es jūtu šo nakti, tik nebeidzamu... |
| (30.12.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |