 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Pelnu noskūpstītā |
| Pelnu noskūpstītā sejā izdzisušais ugunskurs, Atmiņu un liesmu vējā nesapņotu sapni bur. Daudz par vēlu, pelnrušķīte, Jāņu naktī līgot nāc – Aplami ar vārdu spītēt, vārds kad pelnos novazāts. Leduspuķe debess rūtī klusi asiņojot zied, Naktstauriņi akmens krūtīs tavu skumjo dainu dzied. Sapnī redzot dzīvu sauli, mīlestību prāts tavs lūdz – Iekams izbalo tās kauli, gaišo bēdu jāizsūdz... Zili lauki, tāli ceļi, sniegs tik dziļš, ka neizbrist – Trešā paaudzē jau meļi patiesību nepazīst. Ne tev manis ne man tevis, māns un viltus, sapnis šis. Kas mums vientulību devis? Kāpēc sarežģīts it viss? Dzimto pelnrušķīšu matos smaržas sirmums triecas zagt. Kāpšu lielos, greizos ratos, braukšu rītam aku rakt – Padzeries un mīli vējā, vēja princis blakām silts. Smiesimies kā kādreiz smējām, īstums nebija kad vilts... |
| (03.01.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |