 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Kopā ar sevi |
| Es zīmēju uz loga tavu acu smalkās līnijas. Es nemākulīgs spēlēju uz aplupušas notekas. Es uzbūvēju māju tev, no sērkociņu kārbiņām. Es lidoju virs Parīzes, ar rokām griestus noglāstām. Es zīmēju uz loga un es skatos sienās rievainās. Es atstāju uz putekļiem, jau uzrakstītas poēmas. Es izkrāsoju negaisu, es lidinājos debesīs. Ak, Dievs, varbūt es esmu tikai mazliet prātā sajucis! Kāpēc ir laimes asaras, kāpēc ir bēdu asaras? Kā jūra, bēdas viļņojas, kā strautiņš, laime aizsteidzas. Es zīmēju uz loga, pats ar sevi skaļi strīdos tā. Ja taisnība ir vīnā, tad par to ik reiz ir jāmaksā. Guļ dzeguzīte pulkstenī, vai agrs rīts, vai vakars jau. Priekš laika gaitas bremzes nav, uz rokām spārni neizaug. Mans laimes strautiņš izkaltis ir, kaut kur dziļi tuksnesī. Viens esmu savā dzīvoklī, kur griesti ir virs debesīm... |
| (26.01.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |