 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Kaut kur aiz loga |
| Ja es ilgstoši raudu aiz duļķainiem stikliem, Tad pie debesīm augstu man parādās piekūns. Pēkšņi parādās piekūns virs mākoņiem sirmiem. Tajā brīdī no svara, nelaist iespēju garām. Ieraudzīt viņa spārnus, saskatīt viņa spalvas Un tad izbrīnā uzsaukt, kas gan tagad es esmu! Kāpēc mākoņi lejā, bet tāds skaidrums virs manis? Acīm redzot ne velti es raudājis esmu. Acīm redzot ir pienācis īstākais brīdis. Tikai lejā sāk lēni kopā pulcēties ciltis. Bet man jālido augstāk, jālido pretī saulei. Tomēr nespēju aizmirst, ka lejā ir logi Ar duļķainiem stikliem, kur raud mani mīļie... Man atliek vien sadegt un atgriezties dzīvē. |
| (07.03.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |