Rudens tumšajos vakaros māc bažas.
Bailes no koku garajiem pirkstiem,
kas virsū man ņirgājās un liecas.
It kā tie ķiķina, vai pat ar smiekliem,
grib paņemt sev līdz
uz turieni, kur nav nekā
tukšums, kur pat odi nedīc
auksta, klusa tumsa.
Iekrampējos, ieraujos, kā spīlēs.
Es vel jauns, man dzīve priekšā stāv.
Es ar striķi piesēju sevi pie zemes,
jo kāds teica, ka augstāk nekā nav!
02.11.09 |