 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Tuvības pēdējā dvaša |
| Čūsku gredzeniem tuksnesis satinies tevī, Katrai kustībai rūpīgi līdzi tas seko. Sasists šķietību kristāls, ko glabāji sevī. Siltums aizplūst, to apturēt nepietiek spēku. Tevi eņģelis nedzird, kaut sauc balsī skaļā. Pēkšņi jūties, kā burinieks naktī bez vēja. Tava balss, šķīstot atbalsīs, apklusīs tālē. Stāvi tukšuma centrā, zem debesīm spējām. Dievs, jel dod viņai spēkus, lai pārciestu visu. Ļauj šai bezspārnu dvēselei pacelties augstu. Ātri plūstošās dienas mēs vēl piepildīsim, Ar šīs gaistošās tuvības pēdējo dvašu. To, cik skarba un ciniska dzīve, es zinu. Viss kas tevī reiz skanēja, tagad cieš klusu. Tavās cerībās uguni degtu es jaunu, Ja vien dzirkstelei pretī tu pastieptu plaukstu. |
| (12.04.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |