 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Viesis savā naktī |
| Acis aizveru un atkal redzu tevi. Tu kā ugunis, kas izkaisītas naktī. Tevī maldos es, kā neaicināts viesis. Gaiss ko elpoju no tavas kairās miesas, Salds kā āboli, kas Ēdenē reiz zagti. Tevi sadzirdu, kaut nesaki ne vārda. Balsī samtainā es jūtu skumju plaisas, Jūtu vilšanos, ar nožēlu kas vijas. Tā, kā negaidītu beigu prelūdijas, Manī biedējošu priekšnojautu raisa. Acīm ciet, es lūpas piekļauju pie lūpām, Lai šie vārdi, steigā kaltie, negūst vaļas. Vienmēr palikšu tavs viesis savās naktīs. Zudīs jēga tam, kas saules gaismā sacīts. Vaigos nerotāsies rasas lāses sāļas. Būsim kopā mēs līdz rīta saules staram. Sirdī nebūs vietas nožēlai ne vainai. Saldais noslēpums, kas paglabāts zem dienas, Neprasīsies vairs pēc piedevas nevienas, Vien kā upuris tiks pasniegts naktij jaunai. |
| (05.05.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |