 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Depresija |
| Ej projām no sāpošās galvas, Kā traks cālis, kas laužas no olas. Caur kauliem, caur asinīm, audiem, Cauri acu dzidrajiem logiem. Ej projām un astē sev sieni Manu domu par tevi, ik vienu. Vāc visu, kas tajā reiz norakts. Manā galvā tāpat jau ir bardaks. Prom laidies no kaistošā prāta. Kāp uz slotas, kas priekšnamā kārta, Ar koferiem, ķeselēm, somām... Man vienalga, tik gaisti no domām. Ar lielāko jaudu caur sapņiem, Cauri multenēm visām un murgiem, Caur sienām, caur barjerām, liesmām, Pāri ielām, pie sarkanām gaismām... Tik pazūdi, neatskatoties. Man vienalga uz kurieni dodies. Tik laidies, lai Dievs nesāk domāt, Ka man pietiek šo pasauli nomāt... |
| (30.08.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |