 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Es un tukšums |
| Manā priekšā, uz galda ciets rupjmaizes rieciens Un vēl glāze, ar avota ūdeni dzidru. Bet man pretī sēž tukšuma pārmetošs sauciens. Kaut ar netverams acīm, es tomēr to dzirdu. Un es vaicāju, kas gan ir gardāks par klaipu, Paša rokām, no tīrākās mīlas, kas mīcīts Un par ūdeni skaidro, kas neatstāj traipus, Kas no sentēvu avotiem atnests un svētīts? Laimīgs cilvēks ir tas, kurš vairs nemeklē laimi. Tam nav svarīga Cola ar krekeriem saldiem. Tukša skaņa tam viltvāržu salkanie glaimi. Tas prot atpazīt Dievu, starp maskētiem Velniem. Tukšums nesadzird mani, tas apmāts ar Colu. Sapņo piepildīt sevi ar krekeriem saldiem. Laikam tukšumam tāda ir jāiziet skola, Lai tas nākotnē atšķirtu laimi no maldiem. |
| (04.10.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |