 (www.feini.lv) |
| Miks Kapsis : Priedes |
| 04.12.2011. Kamēr tu staigāji pa jūras krastu, piejūras vēji manus skatus uz tavu pusi pūta. Un pāri manai galvai- tik augstu- kā mežoņi viļņi lidoja siltākās jūtas. Tie mākoņi skrien, mums priekšā steidzas, teju kā nobijušies mūs nepanākt. Un kāpēc tie nemāca mūs, ja nezinām, kur viss mums beidzas un no kurienes mums atkal sākt? Nedaudz apzilušas, nosalušas lūpas skūpstīja sālsūdens un priežu gaisu. Un apsalušās rokas, kopā saliktas, lūdzās, lai es tās no savām nekad vairs neizlaistu. Lūzt zari no priedēm, krīt un mirst. Mēs aiz šallēm tiem lūgšanas skaitām. Taču tai pat laikā lūdzam, lai vēji nekad neizirst, lai turpina manus skatus pūst, laikam. |
| (20.12.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |