Ak, šī nebeidzamā apsēstība,
No kuras sirds vēl bīstas
Kā no jūtām,
Kuras mīlētas un reizē nīstas,
Kaut ar pieri sienā skrietu -
Vienalga visu kā no jauna justu
Un pie sevis klusi smietu:
Cik dumjam gan jābūt,
Lai otrreiz kāptu,
Kur vienreiz jau kāpis
Un dabūjis pa pieri
Kā ar grābekļa kātu? |