 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Mirklis būt pašai |
| Viņa stāvēja klinšakmens krastā ar dvēseli, sažņaugtu saujā, Un saule kā nomesta spalva ritēja kūpošā kraujā. Kur avoti elpo, kur svīres rod jaunus spārnus, Plūc meitene maza no atbalsu rokām paslēptus buramvārdus. Un tas jau nekas, ja dvēsele neprot kā putns zem lapām slēpties, Ja krīt tā kā dziesma aiz pakalnu slūžām, kā gribot zem zemes sēsties, Aug meitene līdzi tiem mirkļiem, kas sūri, līdz ievijas ziedu laikā, Un atkal caur mīļu un gaidošu sirdi dvēseles puksti staigā. Stāv meitene kāda pie klinšakmens krasta un raugās, kā upe rēto, Uz pasaules kraujas vienojot visu - gan lēto un raupjo, gan svēto. Rīt izripos saule no apvāršņu cilpas, un svīres kliegs vārdus viedus, Pārberot ceļiem un taciņām smalkām atbalsu tīrus ziedus. |
| (26.06.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |