Sirds mana noreibst no skatiena tava
Un es pazūdu liegā šūpulī.
Visa pasaule pēkšņi uzdzirkstī
Krāsās, skaņās un laimes sajūtā.
Tavam plecam pieglaužos, izkūstu
Šajā mirklī- kā putu mākonī.
Nāk liegi un dāsni varavīksne
Pār manu nomoda sapni klāties.
Ir iespējams septītās debesis
Tepat – virs zemes ieraudzīt.
Visapkārt dzīve smaržo un tvan
Blakus tev manas dienas gūst jēgu.
Tur augstu , tālumos mākoņkalns
Manu sapni reiz izauklēja.
Tagad sirdsbalss ir guvusi atbalsi
Likteņa vējš man dāvāja tevi.. |