 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Dvēsele |
| Es kādreiz sapratu, ko stāstīja man jūra, Ko teica vējš un zaļais priežu sils. Es vienā mirklī spēju būt pie Ķīnas mūra, Bet mirklī nākošā, pie Bekingema pils. Un nebijos, ne laika apstākļu, ne laika. Vien kaut kur tur, no visām rūpēm brīvs Es toreiz biju, bet tās asaras uz vaiga... Nu atkal te, nu atkal esmu dzīvs. |
| (18.09.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |