 (www.feini.lv) |
| Lilya : Topogrāfiski neapdāvinātā pārdomas. |
| Es apmaldījos uz taisna ceļa. Likās, ka tūlīt, tūlīt jābūt līkumam vai krustcelēm. Bet nebija. Un, visu laiku griežoties sev apkārt, aizmirsu, kurp devos. Nu kā tautumeita stundu stāvu domādama. Ne par to, kam lai kamanās sēžu, kaut gan nebūtu jau slikti paprātot arī par ko tādu. Šobrīd prātā riņķo domas par to, kurp īsti doties. Grūti izlemt, ja nav ne jausmas, kurš virziens ir „uz priekšu” un kurš – „atpakaļ”. Ceļazīmju tuvumā nav, un koki arī visi liekas vienādi. Varbūt vajadzēja mazāk domāt un vairāk ticēt tam, ka ceļš uz priekšu ir labs arī bez līkumiem. Ko gan padarīsi cilvēka dabai, kas tā vien tiecas sarežģīt visu, kam spēj tikt klāt… Izlieto ūdeni vairs nesasmelt. Bet jauno krūzi neizliet gan vajadzētu censties. Vēl aizvien nav ne jausmas, vai dodos uz priekšu vai ne, bet virziens ir izvēlēts, un šoreiz uz riņķi griezties vairs negrasos – mācīšos no savām kļūdām. Tikai uz priekšu, vienalga, uz kurieni tieši. Gaisā jau nepalikšu. Un ceļa malā, cerams, ne tik. |
| (02.11.2012) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |