Zilu dzijas dzīpariņu
Es Tavā zeķē ieadīju,
Lai Tev netrūkst pasaciņu,
Kad plakstus aizver ciet.
Kopš tā brīža Tu
Acis vairs neatver.
Zili brīnumi gar acīm skrien
Un Tevi sapnī cieši sien.
Sarkanu dzijas dzīpariņu
Es Tev cimdā ieadīju,
Lai Tev netrūkst kaislību,
Kad pa dzīvi viens Tu ej.
Kopš tā brīža Tu
Uz ielas vairs neizej.
Nikns vērsis Tev virsū skrien
Kā matadoram Tev jākļūst nudien.
Vai nu tā dzīve vai sapnis ir?
Vai tā vieno mūs vai šķir?
Vajadzētu jau būt dzīvei,
Ja notic sasistajai pierei. |