 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Cauri dzīvei |
| Mēs atnākam un aizejam, vien mācoties no kļūdām. Pa reizei kaut ko sasniedzam, vai bēdās Dievu lūdzam. Ak vai, cik esam dažādi, kaut vienādi no miesas. Ir katram savi parādi, kas jāatdod līdz tiesai. Viens metas dzīves kazino un jūtas visu spējam, Kā akmens gaisā uzlido, bet tāpat nokrīt lejā. No virsotnēm uz debesīm, kāds kāru aci raugās Un sapņo dzīvam tikt pie šīm, ja vien tam pietiks naudas. Bet vēl kāds, visus apskaužot un kurnēdams velk dzīvi. Tam šķiet, ka baudu kalngali tam pienākas par brīvu. Tāds tikai ņems un nenosarks, un nebūs viņam gana, Līdz tukšā dzīve aizvedīs pie paša kapa malas. Vien tas, kas vieglu roku dod, prot būt pa īstam laimīgs. Viņš nesteigs meklēt vainīgos un nejutīsies vainīgs. Ja šķiet, ka esi apdalīts šai straujā dzīves spēlē, Sāc turēties pie debesīm, lai neiekristu ellē. |
| (11.06.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |