 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Uz zemes malu |
| Līdz rītausmai vēl tikai elpas vilciens, Un mākoņi degs rožu ugunīs. Vien vālodzītes nerimstošais sauciens Steidz pavēstīt, ka atkal lietus līs. Es, naiva bērna acīm, tālēs veros. Kā vilka mugurā mans skatiens jāj. Pār zemes malu ieskatīties vēlos, Kur saule modusies un gultu klāj. Kur spoguļojas vēsie rudens gaisi, Kam rasu sijāt tikko beidzies laiks. Kur mākoņtēli rotaļājas laiski. Kur kūsā viss, bet valda klusums maigs. Es noslauku no acīm miglas vālus, Lai dzidrā gaismā spētu ieraudzīt, To klusumu, kas mīt aiz zemes malas. Kas zin, vai redzēšu to atkal rīt... |
| (09.08.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |