 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Īkstītei |
| Uz tavu mazo pasauli es skatos, Kur solis mans, ir dučiem tavu soļu, Kur tavas debesis es ieelpoju, Un vētru radu, kad pie tevis liecos. Es vienā dienā izstaigāt to spētu. Tur viss tik tuvs un itnekā nav lieka, Tur staro viss no neviltota prieka, Bez reklāmām no mārketinga lēta. Uz tavu lielo pasauli es skatos, Kas tevī ir bez robežām un grožiem, Kas plašāka ,kā kopā liktiem milžiem, Un pieskaroties tai, ikreiz ko mācos. Ja ļautu to kaut mirkli saukt par savu, Tad droši vien es tajā apmaldītos. Tad varbūt pats no sevis sāktu bīties, Kad apjaustu, kāds plašums sirdī tavā. Es nevaru pat nojaust, ko tu domā. Tik savādā, līdz galam neizprastā, Tik zināmā, bet reizēm neparastā, Kad, zīdā tērpta, sēdi manā delnā. |
| (21.12.2013) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |