 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Kā just |
| Zem pelēkiem tiltiem, kur upes guļ ziemu, bet vasarās pīles ganās, Kāds noslēpis laiku, un nezinu šodien, kā pasaulei jāpaklanās, Un vispār vai vajag, vai rītdiena iekāps tais pašās sen mīļotās čībās, Vai būšu sākumā savējam ceļam, vai izmirkšu galējībās. Es nevaru solīt pamosties vienmēr, un nevaru apsolīt starot, Vēl nezinu - tālu būs jāiet vai dzīvība jāizbaro, Tiem visiem, kas lūdzas, pieprasa, aizskar un atņem man cerību tīru Es gribētu pateikt, cik ļoti sāpot tie padara mani brīvu. Ir mirkļi, kad vienkārši nepāriet pali, un upes nes savus tiltus, Un divpadsmit sekunžu mirdzuma pietrūkst, lai gaidītu sirdspukstus siltus, Es tajos mirkļos kā meitene maza uz krastmalas oļiem sēžu, Un smalki, ar trausliem ziedlapu pirkstiem dzīvi pa lāsītēm plēšu. |
| (08.01.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |