|
|
|
|
|
|
|
| | Kā just | | Ievietojis: aggy99 | Komentāri (5) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Zem pelēkiem tiltiem, kur upes guļ ziemu, bet vasarās pīles ganās,
Kāds noslēpis laiku, un nezinu šodien, kā pasaulei jāpaklanās,
Un vispār vai vajag, vai rītdiena iekāps tais pašās sen mīļotās čībās,
Vai būšu sākumā savējam ceļam, vai izmirkšu galējībās.
Es nevaru solīt pamosties vienmēr, un nevaru apsolīt starot,
Vēl nezinu - tālu būs jāiet vai dzīvība jāizbaro,
Tiem visiem, kas lūdzas, pieprasa, aizskar un atņem man cerību tīru
Es gribētu pateikt, cik ļoti sāpot tie padara mani brīvu.
Ir mirkļi, kad vienkārši nepāriet pali, un upes nes savus tiltus,
Un divpadsmit sekunžu mirdzuma pietrūkst, lai gaidītu sirdspukstus siltus,
Es tajos mirkļos kā meitene maza uz krastmalas oļiem sēžu,
Un smalki, ar trausliem ziedlapu pirkstiem dzīvi pa lāsītēm plēšu. (08.01.2014) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|