 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Suns un lācis |
| Kad mazais suņuks uzbrūk lācim, Tas spalgā balsī rej un kārpās. Dod drosmi cerība, šim krancim, Ka saimnieks paslavēs kā nākas. Bet lācis staigā tur, aiz žoga, Un vaktē sava meža malu, Kur medus ir, un pietiek ogu, Lai badā nedabūtu galu. Rau, saimnieks pamet sunim našķi, Lai spēki pietiktu tam vaukšķēt, Ja lācis sāktu meklēt kašķi, Un saimenieku mieru traucēt. Bet lācim cits kas nomāc prātu. Tas negrib ķēdē, tur aiz sētas. Un vēl jo vairāk, lai tā ādu, Pēc tam kāds nedala pa lēto. Jā, suņuks rej, tam tāda daba. Tas kalpo tam, kas labāk baro. Un mierā nesēdēs bez darba, Kad dusmīgs saimnieks lāci vēro. |
| (23.12.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |