 (www.feini.lv) |
| Aigars Elss : Spēles |
| Man liekas ar dzīvi ir jāspēlējas. Nevis ar dzīvību, bet ar dzīvi. Dzīve ir liela spēļu un spēlētāju mīlētāja. Viņai patīk kā bumba no viņas rokām nemanāmi ieslīd spēlētāja rokās, un kā tā tikpat neticami atkal nokļūst atpakaļ pie viņas. Tā viņa pierāda, ka ir laba spēlētāja un pretiniece. -Spēlējies ar mani,- saka dzīve, -met mani gaisā, tver kad lidoju pretim, mācies mani just kur būšu nākamajā brīdī. Esmu visa tava uzmanība. Esmu tavās rokās, jūti cik piepildīts un galvu reibinošs tev ir šis mirklis! Dzīve piespēlē un es spēlēju tai līdzi. Viņa piespēlē visu kas viņai ir, un māca kas jādara. Mēs patiesībā esam komandas biedri un viņa ir mana trenere. -Tu jau zini kas jādara,- dzīve čukst kad tās bumba atkal ir pie manām kājām. Bet es nezinu. Es apjūku. Esmu tik pārņemts un pārsteigts ar šo piespēli, ka palaižu to garām. Viņa smejas. -Tā nav godīgi,- es saku, -tas bija pārāk negaidīti. Viņa bezpalīdzīgi noplāta rokas. Es minu. Kā bija pareizi? -Tu pārāk daudz domā...,- it kā dzirdējusi manu jautājumu dzīve saka, -...un pārāk maz improvizē. Pārāk maz brīvības ir tavās kustībās un pārāk maz atraisīšanās. Šī ir spērienu, sitienu un triecienu, dubļu un zaļas zāles pasaule. Tu nevarēji nezināt, ka šī ir rezultātu pasaule. |
| (03.05.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |