Un es aizeju tālē
apjukusi kā gabalā nesavākta,
Tava skatiena gaismas skarta -
atrauta skatiena kustība ātra
kā sērkociņš degošs,
īss acumirklis
jau aizejošs,
bet paliekošs
dziļi sirdī,
kas uzjundī un
nemitīgi tirdīs
un iekšēji mulsi
man pašai jautās:
ja Tavs acu skatiens
manu dvēseli veldzē,
ko gan iespēj Tava sirds?
Saki nu Tu man,
vai manu tā dzird? |