 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Mūsu mājas |
| Reiz negaisā, zem pērkondārdiem, Es izgāju pa mājas vārtiem, Kur apvārsnis mirdz rotu sārtu, Kur rudens mākoņi guļ kārtām, Lai runātos ar lietus lāsēm. Kā bērnu dienās, pilnā balsī, Un abas rokas stiepjot gaisā, Es lietus lāsēm steidzos vaicāt, Kur atrodas to īstās mājas. Vai te uz zemes, kur tās stājas? Vai kaut kur tur, pie debess malas? Kur siltie vēji rotaļājas, Un paver ceļu pretī zemei, Tā dodot laiku īsai dzīvei, Vien mirkli katrai justies brīvai, Lai pēcāk kustu zemes dzīlē. Bet velēnu veļ arkla lemess... Te atkal saredzama debess, Kas jūs, kā garu projām aiznes. Un to, kas bijis nākas aizmirst... Tad kur ir mūsu īstās mājas?! |
| (01.09.2015) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |